Šo izrādi skolēni spēja labāk uztvert, jo tā bija jau 12.klase. Tā sniedza priekšstatu ne vien par attiecīgo literāro darbu, bet arī par sarežģītu un grūtu mūsu vēstures posmu. Tamlīdzīgas izrādes skolēniem būtu nepieciešams skatīties daudz biežāk, lai palīdzētu veidot realitātei atbilstošu pasaules uzskatu.

Noskatoties teātra izrādi “Svina garša” biju pārsteigta par to, kā tā ietekmēja manas zināšanas par 1.pasaules karu un kā saturs un aktieru spēle spēja mani aizkustināt.

Sākot skatīties izrādes pirmās minūtes, man tā šķita ļoti garlaicīga un nesaprotama, jo tika lasīti dažādu avīžu raksti un grāmata “Svina garša”, taču vēlāk, kad aktieri spēlēja savas lomas, sāku saprast, kas notiek un par ko ir stāsts. Manu uzmanību ļoti pievērsa, tas, ka daudzus māksliniekus biju atpazinusi no dažādiem pašmāju seriāliem.

Esmu ļoti pārsteigta, ka šī izrāde spēja izskaidrot 1.pasaules kara laika notikumus un emocijas tādam cilvēkam kā man, kas nesaprot un nav ieinteresēts vēstures notikumos.

“Svina garša” spēja ne tikai paskaidrot notikumus, bet arī aizkustināt mani līdz sirds dziļumiem, jo tā it kā lika būt norises vietas centrā un izjust galveno varoņu prieku, bēdas un sāpes. Visbēdīgākais, manuprāt, bija ebreju nogalināšana. Šo izrādi noteikti iesaku noskatīties visiem – arī tiem, kam vēsture nešķiet interesanta.

Manuprāt, šī izrāde ir ļoti labi iestudēta un viss bija diez gan ticami, kā arī tās sižets piesaistīja uzmanību.

Sākumā es nesapratu, kas tajā notiek, jo tika lasīti dažādi raksti no avīzēm, taču ar laiku viss kļuva saprotams.

Kad redzēju e-klasē, ka man ir uzdots noskatīties izrādi, pirmā doma, kas ienāca prātā: “3 stundas? Man būs garlaicīgi.” Sāku skatīties izrādi un biju ļoti patīkami pārsteigta. Tā bija interesanta un atspoguļoja briesmīgo dzīvi PSRS, un 2. pasaules kara laikā.

Mani visdziļāk ietekmēja izrādē parādītā netaisnība par to, ka Matīsam bija jādodas uz geto, lai gan viņš nebija ebrejs. Spilgtākie bija beigu notikumi, kad Matīss jau bija šausmīgā stāvoklī, kas skatītājam deva arī tādu iespaidu, kad nācās padomāt, kas ir realitāte un kas iedomas. Beigu moments jau bija tas pats nopietnākais brīdis, kas atainoja viņa traģisko likteni visspilgtāk. Tas vien parāda, ka tajos laikos izvairīties no briesmīga likteņa un piedzīvot laimīgas beigas bija gluži vai neiespējami.

Man luga patika, kaut arī vēsture man nepatīk. Bet šādā veidā pagātnes notikumus ir interesantāk mācīties un vieglāk uztvert.

Redzot šo darbu tu sāc cienīt visu, kas tev ir un jāatceras, ka rītdiena nav solīta. Un jābauda dzīve šodien un tagad.

Šī izrāde bija pārsteidzoši pozitīva, jo likās, ka būs drūma un pilna ar bēdām. Bet kā jau īsti Latvieši māk vienmēr visā negatīvajā atrast pozitīvo un neskatīties uz negatīvo. Bija ļoti izteikta mīla izrādē, viņi mācēja ļoti labi parādīt to, ka katru dienu jābūt pozitīviem un jāuzmundrina kāds kuram ir kāda bēda. Jo mēs Latvieši esam viena liela ģimene, jo pozitīvāki cilvēki atradīsies apkārt, jo pozitīvāki būsim mēs paši. Tādēļ vēlētos pateikt to, ka ir jānovērtē, ko tev dod.

Šī izrāde mani neatstāja vienaldzīgu. Vēl ilgi domāju, kā mums ir paveicies, ka dzīvojam brīvā valstī. Tagad cilvēkus publiski nenosoda par to tautību, mums ir dota vārda brīvība, mēs varam svinēt visus svētkus un lasīt jebkuru grāmatu. Tas šķiet pašsaprotami, bet šī izrāde lika to novērtēt un apzināties, ka tas, kas mums ir dots, ir jānovērtē un jābūt par to pateicīgiem. Pat pandēmijas apstākļos mums ir daudz lielāka brīvība kā šīs izrādes varoņiem.

Visdziļāk mani ietekmēja brīži, kad cilvēki, baiļu sajūtas dzīti, bija ar mieru darīt visu, lai izdzīvotu. Protams, šādos brīžos cilvēkus pārņem panika, bet, manuprāt, jācenšas nomierināties un jāpadomā arī par citiem, jārīkojas tā, lai visu dzīvi nebūtu jācīnās ar sirdsapziņas pārmetumiem.

Lugā parāda situācijas, kurās līdzinās mīlestībai, draudzībai, ģimeniskumam un manipulācijai. Šī luga ir ļoti pamācoša un vēsturiska, man ļoti patika. Taču izrāde mums mudināja, ka ir jādzīvo katra diena tā, it kā tā būtu pēdējā, jo nekad mēs nezinām, kas notiks rīt.

Manuprāt, šī izrāde ir viena no labākajām, jo par varoņiem nepiedzimst, bet gadās, ka par tādiem kļūst visikdienišķākie ļaudis.

Talantīgā aktieru spēle radīja sajūtu, ka atrodies viņiem blakus, izjūti tādas pašas emocijas, gan pārdzīvo, gan priecājies, bet galvenais, ka dari to kopā ar saviem tautiešiem. Esmu pārsteigts, ka latvieši spēja izklaidēties un baudīt dzīvi, neskatoties uz to, kas notiek apkārt. Patīkami skatīties, ka cilvēkiem tik daudz nozīmē draudzība un mīlestība.

Šo izrādi noteikti iesaku noskatīties visiem, pat cilvēkiem, kam vēsture neliekas interesanta, galvenais, lai skatoties blakus nav telefons vai cita lieta, kas piesaista uzmanību. “Svina garša” ir ļoti interesanta izrāde un, lai to izprastu, vajag koncentrēties un pievērst uzmanību visam notiekošajam, jo tikai tad skatītājs var patiesi just līdzi cilvēkiem izrādē neatkarīgi no viņu rases un nacionalitātes.

Viss iepriekš dzirdētais dokumentālajās filmās, vēstures stundā liecināja, ka dzīve tajā laikā bija ļoti sarežģīta un mentāli sagraujoša, taču īstie Latvieši spēja pierādīt, ka ar latviešu tautas tradīcijām dzīvi var arī izbaudīt.

Manuprāt, šī izrāde pāradīja to, ka arī sliktākajos brīžos var atrast iemeslu pasmaidīt. Karš vienmēr būs, manuprāt, sliktākā lieta kas jebkad var notikt, taču tas pārbaudīja, kurš būs dzīvotājs.

Lugā interesanti bija apspēlētas pikantās ainas. It kā atklātas, bet tai pat laikā nekas netiek parādīts. Lugu bija viegli uztvert, jo galvenais varonis visu atstāstīja no sava skatu punkta.

Esot skatītāju zālē, emocijas ir daudz spilgtākas, nekā skatoties caur ekrānu. Tomēr arī šo lugu noskatoties, beigās, pievēršot uzmanību ekrānam, kur tika pāršķirta lapa pēc lapas ar daudzpunktēm, man pārskrēja skudriņas.

Klausoties vēstures stundās domāju, ka viss šis periods bija drūmās noskaņās, taču latvieši spēja arī baudīt dzīvi ar dejām un protams nedaudz stiprākiem dzērieniem.

Noskatoties šo darbu, es secināt varu tikai to, ka mums ir jāmīl tas, kas mums pieder, jo var pienākt brīdis, kad mums šo cilvēku vajadzēs, bet būs jau par vēlu.

Protams, nenoliedzami viena no labākajām izrādēm, ko pēdējā pus gada laikā esmu redzējusi. Mani ļoti pārsteidza puiša labsirdība un spēja palīdzēt svešiem cilvēkiem, kuri iekļuvuši nelaimes situācijā.

Skolēnu domas un viedokļus apkopoja latviešu valodas un literatūras skolotāja Māra Ozola.