2019.gada 22. maijā 10.a un 10.b klases devās uz Nacionālā teātra izrādi ”Pūt, vējiņi”.
Teātrī mūs sagaidīja pārsteigums! Nebiju gaidījusi tik krāšņus specefektus, tie emocionāli aizkustināja. Režisors Raiņa lugā ”Pūt, vējiņi” bija pievērsis uzmanību sīkākajām niansēm, ko skatītāji patiesi novērtēja. Skatoties lugu, domas dalījās, mums katram bija savs priekšstats par to, kas risinājās uz skatuves. Redzētais lika aizdomāties par savstarpējām attiecībām, par pasaules nemainīgumu, par uzupurēšanos citu labā. Ļoti patika aktieru spēle, pēc aktieru, tēlojuma un balss intocijām varēja pateikt , kāds ir tēla raksturs. Lugā spēlēja daudz pazīstami latviešu aktieri. Bet vissvairāk manu uzmanību piesaistīja Jēkabs Reinis, kurš ar savu aktierprasmi saviļņoja skatītājus. Iesaku šo lugu noskatīties visiem, bet pirms izrādes apmeklējuma ir vēlams iepazīties ar saturu, lai izrāde būtu saprotamāka.
Paula Liepiņa 10b klase
10.a klases skolēniem domas par teātri bija dalītas – daudziem pirmais iespaids bija radies kā garlaicīgs un nesaprotams, taču dažiem teātris patika. Izbrīnu radīja, ka nebija dekorāciju, kas radītu iespaidu par notikuma vietu. To vietā bija dejotāji, kuri izrādes laikā pārvietojās pa kāpnēm, kas bija līdz griestiem. Viņi ar savu izcilo horeogrāfiju radīja fantastisku skatu, tādējādi dodot atmosfēru un daļēju iespaidu par notikuma vietu. Tērpi, manuprāt, bija grezni un atšķirīgi, jo tie ļoti labi attēloja katra aktiera tēla statusu – mātes meitas ar krāšņajiem brunčiem un saktām, un vainagiem izskatījās bagātas, taču bārenīte Baiba nēsāja vienkāršus brunčus un blūzi, kas norādīja, ka viņa bija trūcīga. Dejotājiem bija ļoti vienkārši un vienādi tautas tērpi, kas krāšņumā nepārspēja neviena cita aktiera tērpu. Fona mākslinieku tēlu un kustības papildināja dažādi aksesuāri – lietusmēteļi, zelta un sudraba plēves kā galvasrotas, vainagi.
Esmu guvusi atziņu, ka labās meitenes dēļ var mainīties pat sliktie puiši, ja meitene ir neatlaidīga un nepiekāpīga. Lai gan luga rakstīta ļoti sen, tomēr šī pamācība ir aktuāla arī mūsdienās.
Adriana Sanija Kreitenberga 10a klase
Jau ar pirmajām Nacionālā teātra izrādes „Pūt, vējiņi” minūtēm visi sajutām varenu emociju uzplūdumu. Komponista Imanta Kalniņa mūzika ir kā radīta uzvedumam. Visa izrāde likās kā viens liels mākslas darbs. Gan mūzika, gan skaistie tautastērpi un izcilā horeogrāfija, kā arī aktieri nepārtraukti uzjundīja dažādās vizuālās ainas. Tie mūsu klases audzēkņi, kuriem nebija svešs Raiņa lugas „Pūt, vējiņi” saturs, varēja pilnībā izbaudīt un vizualizēt dažādas ainas – mežu vētras laikā, mūsu likteņupi Daugaviņu, saimes pagalmu, zvaigžņoto debesjumu… noskaņa bija katrā ainiņā. Īpaša bauda bija klausīties latviešu tautas dziesmas aktieru izpildījumā ar mūsu tautai vien saprotamiem simboliem, salīdzinājumiem.
Lieliska scenogrāfija, ko veidoja puišu un meitu rindas. Ļoti emocionāli piesātināta izrāde, kura sniedza saviļņojumu. Viss pasaules zelts var būt mums pie kājām, bet tas neko nenozīmē tai brīdī, kad esam zaudējuši pašu tuvāko un dārgāko.
11.klases skolēnu domas apkopoja audzinātāja Inga Ģipsle
