19.aprīlī MSĢ skolēni tiešsaistē vēroja režisora un aktiera Ērika Vilsona monoizrāde “Pazudušais dēls”. Aktieris, izmantojot Rūdolfa Blaumaņa bēdu lugas “Pazudušais dēls” sižetu un to aktualizējot atbilstoši 21.gadsimta jauniešu pasaules uztverei, vērsa uzmanību uz dramaturģiju kā literatūras veidu un mudināja domāt par vecāku un bērnu, draugu un mīļoto cilvēku attiecībām, par kļūdīšanos un piedošanu. Uzdodot Rūdolfa Blaumaņa jautājumu: “Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu – izārdīt un adīt no jauna?”, aktieris aicināja mūs izvērtēt savu dzīvi, rosinot padomāt par to, ko mēs savā dzīvē gribētu mainīt, darīt savādāk, ja tas būtu iespējams.
Attālināta izrādes skatīšanās skolēniem bija jauna pieredze. Kaut arī daudziem skolēniem bija grūti koncentrēties tik ilgu laiku un izprast tik garus tekstus, kas tapuši pavisam citā laikmetā, tas viņiem noteikti nāca par labu. Vairāki arī spēja iedziļināties un uztvert R.Blaumaņa lugas būtību.
Skolēniem bija arī jāuzraksta viedoklis par redzēto un katram 3 jautājumi. Lūk, daži no tiem:
- Kurš nošāva Krustiņu?
- Vai Ēriks Vilsons parasti tēlo šo lugu viens pats vai arī ar aktieru kolektīvu?
- Kāpēc Mikusam bija svarīgi, ka viņš ir tik godīgs un ievērojams citu acīs.
- Kāpēc šai lugai nosaukums ir tieši “Pazudušais dēls”?
- Kāpēc Rūdolfs Blaumanis ir izvēlējies tik neierastus, sarežģītus tēlu vārdus?
- Kādas bija izrādes norises vietas?
- Kā var atcerēties tik garu tekstu?
- Kāpēc stāstīt tik gari ja var pastāstīt to daudz īsāk?
- Kādēļ mūs sadalīja pa lomām un neko nelika darīt?
- Vai ši izrāde ir patiess dzīves notikums?
- Kāpēc Krustiņš nelabojās un tik un tā beigās apzaga tēvu?
- Kāpēc Pauls nedevās līdzi krustiņam uz mājām lai palīdzētu?
- Kāpēc Krustiņš nevarēja saņemties un mēģināt atrast citu risinājumu situācijai?
Pirmo reizi redzēju izrādi Zoom platformā. Man šķiet, ka, tēlojot Ažas lomu, es vairāk ieklausījos un iedziļinājos stāstā. Tomēr, sākoties 4.cēlienam, es jutu, ka mana koncentrēšanās lēnām izzuda.
Es domāju, ka mani vairāk aizrāva un piesaistīja aktiera spēja iejusties ikkatrā lomā un to izspēlēt, nevis pati izrāde.
Es ceru, ka drīzumā varēšu aiziet uz teātri un noskatīties šo izrādi.
Kopumā pret šo lugu es izturos neitrāli. To padarīja interesantāk klausīties Ērika Vilsona stāstīšanas stils. Bet tā pati šī luga lika pārdomāt dažas lietas, kā, piemēram, kā izturēties pret ģimeni, draugiem un kā arī pret ienaidniekiem. Bet atkārtošos, ka to bija daļēji interesanti klausīties Ē. Vilsona dēļ. Un tas pierāda, ka ir ļoti svarīgi, kas māca vai stāsta kādu vielu.
Ja piedāvātu vēlreiz klausīties šo pašu lugu, tad es atteiktos, jo tas vairs nebūtu pat tuvu tik interesanti.
Es izrādes sākumā biju noskaņojusies to skatīties ar interesi, bet pēc pirmās daļas viss pazuda. Bija ļoti grūti uztvert un saprast domu monologa dēļ. Es uzskatu, ka lomu iedalījums bija bezjēdzīgs un lieks, jo netika iesaistīts izrādē. Manuprāt, ja būtu vismaz vēl viens aktieris, tad izrāde kļūtu vizuāli un verbāli labāk uztverama.
Atkārtoti es noteikti nevēlētos skatīties to, tikai klātienē, teātrī. Pēc manām domām, izrādei jauniešiem noteikti jānotiek dzīvajā redzējumā, lai gūtu no tās kādu labumu.
Protams, šī luga bija interesanta, taču teātrī to skatīties būtu baudāmāk, jo viedierīcēs spēlēt lomas neizdodas tik labi, un brīžiem rodas interneta problēmas.
Secinu to, ka labprātāk izvēlētos doties uz teātra apmeklējumu, nevis vēlreiz skatītos caur viedierīci.
Krustiņam bija ļoti liela brīvība, kamēr dzīvoja ar mammu. Zēns bija atkarīgs no kāršu spēlēm un, kur ir kāršu spēles, tur ir parādi. Izrāde bija ļoti aizraujoša un pamācoša.
Izrāde bija ļoti laba un interesanta, jo šo izrādi spēlēja viens cilvēks un tā notika attālināti. Šāda veida izrādi, kura notiek zoom platformā, ar viena cilvēka aktieri, bija man jauna pieredze. Man patika kā aktieris izteiksmīgi runāja un attēloja visus tēlus. Liels prieks bija, ka viņš izvēlējās manus klases biedrus par kādu no šīs lugas tēliem. Dažreiz bija grūti saprast, kurš no tēliem runā.
Šī izrāda man ļoti patika es viņu ieteiktu citām skolām, jo tā ir brīnišķīga pieredze un bija patiešām interesanti klausīties.
Sākumā es klausījos ļoti cītīgi un mēģināju uzķert galveno domu. Piekrītu, izrādes sākumā es sapratu domu. Momentā, kad stāstīja par tām divām sliedēm…Tas īstenībā lika pārdomāt savu dzīvi, izvēlētās izvēles un daudzas situācijas, kuras bijušas. Taču turpinājumā, kad viņš sadalīja mūs pa lomām, es nesapratu neko. Likās, ka mums arī būs kaut kas jādara, bet nē. Mūs vienkārši iedalīja un tas arī viss. Būtu daudz interesantāk un, līdz ar to, arī lielākā daļa pievērstu lielāku uzmanību, ja mums būtu jātēlo līdzi vai kas t.m.l.
Godīgi sakot, izrāde man nepatika.
Manuprāt, izrādes nevar skatīties tiešsaistē, tās ir jāskatās un jāklausās klātbūtnē, jo nevar līdz galam izprast izrādes domu. Es nesapratu izrādes domu, man tā likās garlaicīga.
Es uzskatu, ka stāsts ir atbilstošs dzīvei un, ka tas ir ļoti patiess. Es spēju saskatīt paralēles ar reālo dzīvi.
Pēc manām domām, stāsts varēja būt pilnveidots veiksmīgāk izmantojot precīzākus piemērus un notikumu aprakstus, kas palīdzētu vizualizācijai. Par saturu es varu izteikties tikai pozitīvi, jo, neraugoties uz Krustiņa skarbo dzīvi, izrādes būtība bija skaidri saprotama.
Man labāk patīk tomēr izrādes klātiene, kad ir vairāk aktieri un dekorācijas, bet uzskatu, ka šī izrāde ir laba alternatīva ar mūsdienīgu pieeju.
Es uzskatu, ka šī izrāde bija ļoti drūma un aktieris to ļoti labi attēloja. Es personīgi noteikti šo grāmatu ne lasītu, ne vēlreiz skatītos izrādi, bet tomēr es teiktu ka jebkuram vajadzētu to noskatīties. Es esmu vienīgi diezgan vīlies stāsta nobeigumā. Es jutos, ka vienkārši kaut kas pietrūka un vajadzēja mazliet pagarināt nobeigumu un pat varbūt pamainīt to. Protams, nobeigums ir bēdīgs, bet es domāju ka būtu interesantāk, ja Krustiņu nogalinātu Iņķis.
Es noteikti nenožēloju to, ka man bija iespēja noskatīties šo izrādi, jo tā bija interesanta un jauna pieredze un noteikti neatteiktos kaut ko šādu izmēģināt vēlreiz. Ceru, ka mums būs iespēja šāda veida izrādi noskatīties arī klātienē.
Skolēnu domas un viedokļus apkopoja latviešu valodas un literatūras skolotāja Māra Ozola.
